Pārtikas centrs
Sākums Pārtikas sastāva datubāze Veselīga uztura forums
GlaxoSmithKline - Fonds medicīnas izglītības un zinātniskās izpētes atbalstam
LatFIR

Veselīga uztura forums » Pārtika un veselība » Ar uzturu saistītās saslimšanas » Diētas specifiskie pamatnosacījumi

Diētas specifiskie pamatnosacījumi

Diētas specifiskie pamatnosacījumi

  • Cukura diabēta slimniekiem ar palielinātu ķermeņa masu, tā ir jānormalizē. 1. tipa diabēta pacienti, normalizējot svaru, var iztikt ar mazāku insulīna devu. Ja 2. tipa diabēta pacienti ar palielinātu svaru , to samazina, bieži vien šūnu jūtība pret insulīnu tā pieaug, ka medikamenti vairs nav nepieciešami. Aptaukošanās pati par sevi sekmē aterosklerozi, kuras priekšlaicīga attīstīšanās ir pamatā cukura diabēta komplikācijām.
  • Uzturā ir jāpalielina mononepiesātinātās taukskābes. Tās palielina audu jūtību pret insulīnu un normalizē lipīdu maiņu. Praktiski mononepiesātināto taukskābju daudzumu var palielināt, uzturā vairāk lietojot olīveļļu.
  • Uzturā ir jāpalielina balastvielu daudzumu. Tās palēnina cukura uzsūkšanos un mazina glikozes daudzuma palielināšanos asinīs pēc ēšanas.
  • Vēlams ir 5 – 6 ēdienreizes, neaizmirstot vēlās vakariņas. Lielas glikozes daudzuma svārstības asinīs nav pieļaujamas, jo var rasties hipoglikēmisks vai hiperglikēmisks stāvoklis. Augstam cukura līmenim asinīs ir jāatbilst lielākam insulīna daudzumam. Taču palielināts insulīna daudzums asinīs sekmē aterosklerozes attīstību.
Uztura enerģētiskā vērtība


Vēlamais uztura kaloriju daudzums cukura diabēta slimniekiem aprēķināms tāpat kā veseliem cilvēkiem. Resniem cukurslimniekiem diētā enerģijas daudzums ir jāsamazina, lai normalizētu ķermeņa masu. Aptuvena ķermeņa masas augšējā robeža ir 10% virs normālās masas (pēc Broka metodes), vai arī ķermeņa masas indekss (ķermeņa masa kilogramos dalīta ar garumu metros, kas kāpināti kvadrātā) ir 25 kg/ m2. Ja iespējams noteikt ķermeņa tauku daudzumu, tad normas augšējā robeža sievietēm ir 25%, vīriešiem 18% tauku no visas ķermeņa masas (nosakot pēc M. Mēra metodes).


Uztura olbaltumi


Olbaltumu daudzumam jābūt normālam, veselam cilvēkam atbilstošam. Olbaltumvielas jāsamazina līdz 10% no kopējā kcal daudzuma, ja ir diabētiskā nefropātija, un jāpalielina līdz 20% no kopējā kcal daudzuma, ja slimniekam ir ierobežots uzturs, lai samazinātu ķermeņa masu. Jāizvairās no pārāk liela olbaltumu daudzuma uztura, jo tas var veicināt nefrosklerozi.


Uztura tauki


Vēlams, lai tauki dotu ne vairāk kā 30% no kopējās uztura enerģijas. Cukura diabēta slimnieki bieži ēd par daudz tauku un olbaltumu, uzmanību koncentrējot vienīgi uz to, lai nebūtu par daudz ogļhidrātu. Cukura diabēts veicina aterosklerozi. Piesātināto tauku daudzumam jābūt mazākam par 10% no kopēja uztura kaloriju daudzuma, resp., aptuveni 10g/ 100kcal. Samazinot uztura produktus, kuros ir piesātinātie tauki, samazināsies arī holesterīna daudzums uzturā. Līdz 10% no kopējās enerģijas jāiegūst no polinepiesātināto taukskābju taukiem, 10 – 15% no mononepiesātināto taukskābju taukiem. Mononepiesātinātās taukskābes palielina šūnu jūtību pret insulīnu. Visvairāk šo tauku ir olīveļļā.


Produkti, kuros ir ω – 3 grupas taukskābju tauki, ir iesakāmi asiņu triglicerīdu samazināšanai, lai mazinātu aterosklerozes risku.


Uztura ogļhidrāti


Cukura diabēta slimnieku uztura ogļhidrātiem jāsastāda 50 – 60% no visām kalorijām. Jāizvēlas ogļhidrāti, kas lēni uzsūcas. Vairākums slimnieku nevar uzturā lietot cukuru, glikozi, saldos ēdienus, saldus dzērienus. Izvēloties ogļhidrātus saturošos produktus, nevar pamatoties tikai uz ogļhidrātu daudzumu tajos. Ogļhidrātu uzsūkšanās ātrumu raksturo glikēmiskais indekss – asiņu cukura pieaugums 3 stundu laikā pēc tam, kad ir apēsti dažādi produkti, kuru ogļhidrāti dod vienādu glikozes daudzumu. Tīrās glikozes izraisītais asiņu glikozes pieaugums pēc ēšanas ir pieņemts par 100%.


GI = SMP / SG  x 100,


kur GI – glikēmiskais indekss, SMP – asiņu glikozes daudzuma palielināšanās pēc mēģinājuma uztura produkta uzņemšanas, SG – asiņu glikozes daudzuma palielināšanās pēc glikozes ēšanas.

Ogļhidrātu daudzums mēģinājuma uztura produktā ir tāds pats, cik dod glikoze. Pēdēja laikā glikēmisko indeksu dažkārt aprēķina, salīdzinot asiņu cukura pieaugumu ar baltmaizes, nevis ar glikozes radīto cukura pieaugumu asinīs.

Glikēmiskais indekss cukura diabēta slimniekiem ir tikai orientējošs lielums, jo glikozes pieaugums asinīs pēc ēšanas ir noteikts veseliem cilvēkiem, nevis cukura diabēta slimniekiem. Ne visiem produktiem, kas satur daudz balastvielu, ir zems gliēmiskais indekss, piemēram, kviešu klijām. Rupjmaizei tas ir gandrīz tāds pats kā baltmaizei. Rafinētiem ogļhidrātiem, piemēram, cukuram, glikēmiskais indekss ir zemāks nekā baltmaizei, jo saharoze satur 50% fruktozes, kurai ir maza ietekme uz glikozes pieaugumu asinīs pēc ēšanas. Dažādo glikēmisko indeksa lielumu nosaka cietes forma (amiloze vai amilopektīns) produktā, graudu produktu cietes daļiņu lielumu (smalka vai rupja maluma milti), produkta termiskā apstrāde, auga nogatavināšanās pakāpe.


Ogļhidrātu uzsūkšanās ātrumu kavē balastvielas, taču uzsūkšanās ātrums nav atkarīgs vienīgi no balastvielu daudzuma. No vārītajiem produktiem ogļhidrāti uzsūcas ātrāk nekā no nevārītiem. Tauki palēnina daudzu produktu ogļhidrātu uzsūkšanos. Rupja maluma miltu izstrādājumu ogļhidrāti uzsūcas lēnāk nekā smalko miltu produktu ogļhidrāti. Lēni uzsūcas pākšaugu un auzu ogļhidrāti. Iespējams, ka graudu produktos ir viela, kas kavē amilāzes darbību. Pētīta tiek fitātu, tanīnu, cietes – proteīnu un cietes – tauku kompleksa ietekme uz ogļhidrātu uzsūkšanos.


Cukura diabēta slimniekiem cukurs un saldumi ir nosacīti atļauti, taču tikai tad, ja:

  • Ir normāla ķermeņa masa,
  • Ir iespēja pašiem regulāri kontrolēt cukura līmeni asinīs,
  • Cukurs vai saldumi tiek lietoti mazās devās, ne vairāk kā 5 – 15g viena ēdienreizē,
  • Netiek dzerti saldie dzērieni.

„Maizes vienība”

Ir ogļhidrātu daudzums, kas ir vienā maizes rikā. Kopš pagājušā gadsimta ilgu laiku ir ticis uzskatīts, ka 1 „maizes vienība” atbilst 12 g ogļhidrātu. Pēdējos gados ir ieteikta „ogļhidrātu vienība” 10g ogļhidrātu. Tomēr precīzi noteikt ogļhidrātu daudzumu pēc „maizes vienībām” nevar, jo, ka jau iepriekš minēts, ogļhidrātu uzsūkšanās spēja ir dažāda atkarībā no ogļhidrātu veida, produktu pagatavošanas un citu uzturvielu (piemēram, tauku) piedevām.

„Maizes vienība” nav īstais orientieris resniem 2. tipa cukura diabēta slimniekiem. Tā der vienīgi aptuvenai ogļhidrātu daudzuma noteikšanai virtuvē. Latvijā „maizes vienības” sava uztura aprēķinos izmanto maz cukura diabētu slimnieku. Pēdējā laikā ogļhidrātu rēķināšana „maizes vienībās” tiek lietota biežāk.

 

Saliktie ogļhidrāti, kuru izmantošanai nav nepieciešams insulīns
Pie saldajiem ogļhidrātiem pieder monosaharīds fruktoze un cukura spirti – mannīts, sorbīts, ksilīts, izomaltīts, maltīts, laktīts. Saldie ogļhidrāti salīdzinājumā ar glikozi lēni uzsūcās un to izmantošanai nav vajadzīgs insulīns, turklāt tie ir saldi. Saldie ogļhidrāti, kas nav ne cukurs, ne glikoze, uzsūcas individuāli dažādā daudzumā. Tievajā zarnā neuzsūktie ogļhidrāti nonāk resnajā zarnā. Tur tos sadala baktērijas, izraisot vēdera uzpūšanos un caureju. Vairākums cilvēku vienā reizē labi panes 10 – 20g mannīta vai aptuveni 70g fruktozes, bet individuālās atšķirības ir ļoti lielas. Saldo ogļhidrātu daudzums katram cilvēkam pieredzes ceļā ir jāizvēlas tāds, lai nerastos caureja un meteorisms. Uzsūktajai fruktozei it tāda pati enerģētiskā vērtība kā cukuram (4 kcal/ g), bet cukura spirtiem tā ir vidēji 2,4 kcal/ g. Ilgstoši lietoti cukura aizstājēji palielina ļoti zema blīvuma lipoproteīnu un insulīna daudzumu.

Mākslīgās saldvielas
Pie tām pieder ciklamāts, saharīns, aspartams, azesulfams, neohesperedīns, taumatīns. Mākslīgās saldvielas neietekmē vajadzību pēc insulīna.

Salduma sajūtu salīdzinājums (pieņemts, ka cukura radītā salduma sajūta atbilst 1)

 

Cukurs 1
Ciklamāts 35
Aspartams 200
Azesulfams – k 200
Saharīns 550
Neohesperedīns 400 - 600
Taumatīns 2000 - 3000

 
Niecīgo enerģijas daudzumu, ko dod šīs vielas, var neņemt vērā.

Alkohols


Alkoholiskie dzērieni, kas iedzerti lielā daudzumā, bieži sākotnēji rada hipoglikēmiju. To pacients reti pats pamana. Nākamajā rītā ir reaktīvā hiperglikēmija, kuras cēlonis visbiežāk ir lielā daudzumā apēstie ogļhidrāti iepriekšējās hipoglikēmijas rezultātā. Lai netiktu nevajadzīgi palielināta insulīna deva, pacientam par saviem iedzeršanas ieradumiem ir jāinformē ārsts. Savukārt glukagons, kas ievadīts alkohola radītās hipoglikēmijas gadījumā, cukura līmeni asinīs nepaaugstina, jo alkohola intoksikācijā glukagons neveicina glikoneoģenēzi aknās.

 

Nevēlami ir vairāk kā 30g tīra alkohola dienā, t.i., 0,75l alus vai 0,3l vīna. Ja vispār dzer alkoholiskos dzērienus, tad tas jādara vienīgi pēc ēdienreizēm, kurās tiek uzņemts vairāk ogļhidrātu nekā parasti.

 

No alkohola pilnīgi ir jāatsakās cukura diabēta slimniekiem ar palielinātu ķermeņa svaru, kā arī slimniekiem, kam ir nosliece uz hipoglikēmiju vai arī palielināts tauku daudzums asinīs.

 

Cukurslimniekiem nav ieteicami alkoholiskie dzērieni, kuros ir cukurs – vīni (izņemot sausos vīnus), saldie un deserta vīni (heress, portvīns, vermuts u.c.), augļu un ogu vīni, šampanietis, liķieri, alus.

 

Viena pudele alus atbilst 2 „maizes vienībām”.

Vārāmais sāls


Cukura diabēta slimniekiem tas ir jāierobežo un jāuzņem ne vairāk kā 7g dienā. Vāramā sāls veicina aterosklerozi, hipertensiju un cukurslimnieku mikroangiopātiju.

 

Cukurslimnieku diēta ir sākama, ievērojot iepriekš minētos apsvērumus. Ja cukura daudzumu asinīs neizdodas normalizēt, terapija ir jāsāk ar perorāliem preparātiem vai pat ar insulīnu. Insulīna terapijas pamatā ir uzturošās devas un pēc ēšanas lietojamās insulīna papilddevas noteikšana. To veic terapeits (endokrinologs).

 

Ja palielinās fiziskā aktivitāte (tiek uzsāktas sporta nodarbības, sezonas darbs dārzā u.c.), uzturā jāpalielina ogļhidrātu daudzums vai jāsamazina  insulīna deva.

Diēta un medikamentozā terapija ir jāpārskata šādos gadījumos

  • mainoties (palielinoties vai samazinoties) fiziskajai slodzei,
  • pieaugot vai samazinoties ķermeņa masai,
  • atkārtojoties hipoglikēmijas un hiperglikemijas epizodēm,
  • pasliktinoties cukura līmenim vai glikozētā hemoglobīna daudzumam asinīs,
  • infekciju slimību laikā,
  • pēc operācijām,
  • grūtniecības laikā.

Cukura diabēta slimniecēm grūtniecēm diēta neatšķiras no parastās cukurslimnieku diētas. Pirmajos divos trimestros ķermeņa masas pieaugums pieļaujams ne vairāk kā 1kg mēnesī, pēdējā trimestrī – ne vairāk kā 1,5kg mēnesī. Grūtniecības sākumā biežākas ir hipoglikēmijas epizodes. Pēdējā trimestrī bieži ir nepieciešams insulīna devu palielināt.


Cukura diabēta slimnieku diēta ir ieteicama arī aterosklerozes un hipertonijas slimības pacientiem. Nav principiālas atšķirības starp šo slimnieku diētām.

MM88 Informācijas tehnoloģijas